ATMIŅU UZPLAIKSNĪJUMI
4. jūnijs, 2025 pl. 13:25,
Nav komentāru
Nav viegli stāstīt atmiņas, es nekad īsti nezinu, kā iesākt. Un tomēr – šodien pie vecmammas, manas domas aizklīst bērnībā.
Tie nav konkrēti notikumi, drīzāk sajūtas, drīzāk mirkļu uzplaiksnījumi, kas atgriežas kā smarža vai gaisma.
Viena no nemainīgajām vērtībām bija rīti – kad viņa mani gaidīja saules pielietajā virtuvē ar pankūkām vai siltu putru.
Un vēl viens likums: istabā uz galda vienmēr bija groziņš ar konfektēm un cepumiem.Pirmās pazuda „Bārbeles”, pēc tam – arī piparmētru ledenes. Tām, starp citu, beigu beigās arī nebija nekādas vainas.
Es domāju par to, cik laimīgi mēs esam auguši viņas tuvumā, cik dabiski viņa mūs turēja kopā. Un tagad es vēlos neiespējamo – cik ļoti gribētos atgriezties tajā laikā uz vienu dienu. Ar kameru rokās. Vienkārši visu nofiksēt.
Bet es attopos šeit. Šodien skatos uz viņu un nospiežu slēdzi.
